EN  DE  RU  LV 
















Pūkaiņi piemājas saimniecībā: kādas ir labākās trušu šķirnes



Daudzās saimniecībās līdzās liellopiem un mājputniem savām vajadzībām audzē trušus. Parasti tie ir bezšķirnes dzīvnieki, turklāt radnieciski pāroti, augumā nelieli, diezgan rupjiem kauliem, nelielu muskuļu masu. Neraugoties uz to, kādam nolūkam audzē (vaislai, garšīgas diētiskas gaļas vai kažokādiņu ieguvei), tomēr jāizmanto tīršķirnes truši. Vaislinieku izcelsme ir svarīga. Jo augstvērtīgāki senči, jo lielākas izredzes iegūt kvalitatīvākus, produktīvākus pēcnācējus.

 

Izaudzēt var katrs

Pasaulē trušu audzēšana vēršas plašumā. Sevišķi plaši truškopība ir attīstīta Francijā, Spānijā, Vācijā. Šie dzīvnieki strauji vairojas, tāpēc no tiem iespējams ātri iegūt produkciju. Pūkaiņus var turēt ne tikai laukos, bet arī pilsētas privātmājā vai dzīvoklī. Ja nevēlas audzēt gaļai un kažokādām, var turēt kā mīļdzīvniekus. Šim nolūkam der pundurtruši, kas ir tikpat daudzveidīgi kā lielie truši (gandrīz katrai trušu šķirnei ir izveidota pundurforma).

 

Izaudzēt trusi var katrs, ir pārliecināta Ilga Mihmele, kura ar truškopību nodarbojas jau 25 gadus. Viņa ir Latvijas sīkdzīvnieku audzētāju biedrības “Trusis un citi” valdes priekšsēdētāja, vada savu šķirnes trušu saimniecību Dobelē, piedalās izstādēs Latvijas Dabas muzejā un citviet, Eiropas trušu un citu sīkdzīvnieku izstādēs, kā arī iepazīst truškopības jaunumus Eiropas sīkdzīvnieku audzētāju organizācijas “Entente Europeenne” ikgadējās konferencēs. Trušu audzētājas saimniecībā patlaban ir ap 60 liela trušu saime, pavisam septiņas šķirnes.

 

– Pēc ANO ekspertu prognozēm, tuvākajā nākotnē ar trušu gaļu vajadzēs nodrošināt trešdaļu no cilvēkiem nepieciešamā gaļas daudzuma. Tie ir visātraudzīgākie un ražīgākie lauksaimniecības dzīvnieki, tāpēc viena no gaļas ieguves palielināšanas rezervēm varētu būt tieši trušu audzēšana. Daudzās valstīs saprot truškopības nozares nozīmību ekonomikā, tur tās attīstība tiek veicināta, – stāsta Ilga Mihmele.

Latvijā truškopībai ir senas tradīcijas, lai gan patlaban tā pieskaitīta pie netradicionālajām nozarēm. Mūsu valstī trušu audzētājus var iedalīt trijās grupās:

• atsevišķu trušu – mājas mīluļu – turētāji;

• vaļasprieka truškopji, kuri piemājas saimniecībā tur vidēji 1–3 trušu mātītes ģimenes vajadzībām;

• audzētāji, kuri lielākā vai mazākā fermā nodarbojas ar komerctruškopību. Viss darbs virzīts uz maksimālu peļņas ieguvi. Galvenie virzieni ir šķirnes trušu vaislas materiāla iegūšana, gaļas vai/un kažokādu ieguve.

 

Slimību profilakse

Vesela trušu ganāmpulka priekšnoteikums ir slimību profilakse un mītņu sanitārais stāvoklis. Latvijā joprojām bažas rada divas lipīgas, bīstamas infekcijas slimības – miksomatoze un hemorāģiskā vīrusu slimība. Efektīvu, specifisku ārstēšanas līdzekļu nav, lai pasargātu trušus no saslimšanas, tie obligāti jāvakcinē. Ilga Mimele iesaka to darīt, sazinoties ar veterinārārstu.

 

Kā pareizi vakcinēt

Myxoren (miksomatozes vakcīna). Vakcinēšanu var sākt no viena mēneša vecuma (parasti to dara agri pavasarī). Atkārtoti potē pēc sešām nedēļām. Imunitāte ilgst 12 mēnešus. Vienā ampulā ir deva 20 trušiem. Vakcinēt drīkst tikai veterinārārsts, izmaksas – aptuveni 1,50 eiro (vai dārgāk) vienam trusim.

Pestorin Mormyx (vakcīna pret miksomatozi un hemorāģisko septicēmiju). Trusēnus var vakcinēt no sešu nedēļu vecuma. Revakcinācija – pēc viena mēneša.

Myxoren un Pestorin Mormyx. Vakcinē no četru nedēļu vecuma ar Myxoren, pēc sešām nedēļām – ar Pestorin Mormyx. Imunitāte ilgst 6–12 mēnešus.

Profilaksei izstrādātās čehu vakcīnas tomēr simtprocentīgi nepasargā dzīvniekus no parazitārajām slimībām. Ražotāji garantē 70% drošību pret saslimšanu. Vakcinētie dzīvnieki miksomatozi bieži vien pārslimo, daži pat diezgan smagā formā, taču izdzīvo.

Profilaksē liela nozīme ir sanitārajam stāvoklim. Trušu mītņu un koka būru dezinfekcijai efektīvs ir pulveris Staldren, kas absorbē un ķīmiski saista amonjaku (preparāts nopērkams 25 kg fasējumā, cena – 21,70 eiro, neskaitot PVN). Tas ir aktīvs pret aspergiliem, salmonellām, stafilokokiem, E. coli un citiem patogēnajiem organismiem. Staldren satur vielas, kas kavē mušu kāpuru attīstību. To lieto pēc vajadzības trušu būrī uz grīdas (īpaši vietās, kur krājas mitrums), sijājot caur sietiņu ap 50 g preparāta vienā kvadrātmetrā.

 

Trušiem pārēšanās vai mitra un sakarsusi zāle var radīt vēdera uzpūšanos. Gremošanas traucējumu gadījumos var lietot Smektu. Lai nerastos problēmas, Ilga Mihmele savā saimniecībā trušiem zāli tikpat kā nedod, bet visu gadu izēdina sienu. Svaigs siens ir vienīgā barība, ko pūkaiņiem var piedāvāt neierobežotā daudzumā. Truškope dzīvniekus baro divreiz dienā noteiktos laikos. Rītos dod sienu, burkānus, kacenkāpostu lapas, vakaros – AS “Dobeles dzirnavnieks” ražoto granulēto papildbarību trušiem (vidēji 200–250 g katram). Burkāni ir jo īpaši vērtīgi mātēm ar bērniem, jo tajos ir daudz karotīna.

 

Kur iegādāties

Vispirms jāsagatavo būri. Nav ieteicams trušus pirkt tirgū vai no nezināmiem audzētājiem, izmantojot interneta starpniecību. Latvijā ar tīršķirnes vaislas trušu audzēšanu nodarbojas sešas sertificētas saimniecības, kas reģistrētas Lauksaimniecības datu centrā. Tās savu darbu piemēro ciltsdarba likumam, piedalās dažādās izstādēs, izsniedz trušu izcelsmes dokumentus. Saimniecībās un izstādēs var ne tikai konsultēties ar audzētājiem, bet arī iegādāties dzīvniekus. Piemēram, Ilga Mihmele labus vaislas dzīvniekus pārdod vidēji par 20–30 eiro.

 

Mūsdienās trušu selekcija galvenokārt virzīta uz saimnieciski vērtīgo īpašību apvienošanu un uzlabošanu. Latvijā audzē lielākoties gaļas trušus, kas labi izmanto barību, ir pietiekami ātraudzīgi un kam ir kvalitatīvs kažoks. Eiropas trušu šķirņu katalogā patlaban iekļauts 160 šķirņu (no tām gaļas ieguvei ieteiktas 14) – jebkurš audzētājs starp tām var izvēlēties sev vispiemērotāko.

 

Šķirnes iedala pēc lielumiem: lielie, vidējie, mazie truši un pundurtruši. Katrai šķirnei ir savas īpatnības gan turēšanā, gan barošanā, gan pārošanā. Latvijā visvairāk izplatīti vidēja lieluma truši, dzīvokļos retums nav arī pundurtruši.

 

Ieteicamās šķirnes

Šampaņas sudrabotais trusis – jaunums Latvijā. Ļoti sena šķirne, ko selekcionējuši benediktiešu mūki 1631. gadā, atkārtoti rakstos minēta 1765. gadā. Latvijā šo šķirni 2012. gadā no Leipcigas trušu izstādes ieveda ciltsdarba speciālists Dzintars Rancāns. Vidēja lieluma truši, sver līdz 5,5 kg. Sudrabojums var būt triju intensitāšu pakāpē. Vidēji ātraudzīga gaļas un kažokādu šķirne. Mātītes vaislai izmanto no astoņu mēnešu vecuma. Metienā parasti ir 6–8 mazuļi, tie piedzimst melni, bet sudrabotais apmatojums veidojas no 2,5 mēnešu vecuma. Šī šķirne ir visu sudraboto trušu šķirņu pamatā.

 

Burgundas trusis – tipiska ātraudzīga šķirne dzeltensarkanā krāsā, brūnām acīm. Sver vidēji 4–5 kg. Pēdējā laikā Latvijā samērā populāra šķirne.

 

Kalifornijas trusis – tipiska, ātraudzīga šķirne. Drukns, spēcīgi muskuļots ķermenis. Audzētājam atmaksājas nobarot līdz četru mēnešu vecumam, jo vēlāk svara pieaugums ir uz tauku rēķina. Gaļas iznākums ir 55–60%. Labi vairojas. Trusenes – pienīgas, mierīgas un rūpīgas mātes. Lai gaļas trušiem labāk attīstītos muskuļi, ieteicams tos turēt plašākā teritorijā (aplokos), lai var izkustēties. Būrī dzīvnieki ātrāk aptaukojas.

 

Jaunzēlandes sarkanais trusis – izteikts ātraudzīgs gaļas tips, tās ieguvei izmantojami jau no 8–12 nedēļu vecuma. Latvijā nav īpaši izplatīta šķirne. Vidējā dzīvmasa ir 4,5–5 kg. Pamatkrāsa ir piesātināti sarkanīga.

 

Čehu albīns – gaļas trušu šķirne. Balts apmatojums ar biezu pavilnu, acis ir sarkanas, bet zīlītes – karmīnkrāsā. Pieaugušam trusim vidējā dzīvmasa ir 4–5 kg.

 

Deilenārs – šiem trušiem ir īss un drukns, labi noapaļots ķermenis. Kažociņa krāsa atgādina lapsu, ar vienmērīgi melnu ēnojumu visā ķermenī, ausu malas ir melnas. Dzīvespriecīgs dzīvnieks.

 

Madagaskaras pundurauntruši – to dzīvmasa var būt līdz 2,2 kg. Šķirnei raksturīgi tas, ka dzīvnieki ir aktīvi, dzīvespriecīgi un zinātkāri. Ļoti pieķeras savam saimniekam.

 

Daudzveidīgie pundurtruši

Šo trušu praktiskā nozīme ir niecīga, izskats un krāsu daudzveidība ir bagātīga, bet īpašības neatšķiras. To dzīvmasa ir 1–2 kg, ķermenis ir īss un drukns, ar ļoti smalku skeletu. Acis ir lielas un izvalbītas. Metienā var būt pat līdz septiņiem trusēniem.

 

Pundurtrušiem nav nepieciešami lieli būri, jo tie aizņem maz vietas. Dzīvnieciņus var turēt gan ārā, gan dzīvoklī. Būrīti var viegli pagatavot vai iegādāties zooveikalā. Pakaišiem noder salmi, siens, kā arī veikalos nopērkamās skaidu granulas kaķu tualetēm. Pundurtrušu ēdināšana neatšķiras no lielo trušu barošanas. Ja dzīvnieku tur pilsētas dzīvoklī, ērtāk izmantot speciālo trušu barību, ko tirgo zooveikalā. Dodoties brīvdienās uz laukiem, pundurtrusi var paņemt līdzi. Karstā laikā dzīvnieks noteikti jāsargā no pārkaršanas mašīnā.

 

Uzziņa

• Atnešanās rezultātus lielā mērā ietekmē sezona. Ja pāro īstajās meklēšanās dienās, iegūst vislielāko trusēnu skaitu metienā. Vislabākais vaislas materiāls izaug no 6–8 trusēnu metieniem. Pārmērīgi liels mazuļu skaits nav vēlams, jo māte nespēj tos pilnīgi nodrošināt ar pienu un trusēni lēnāk aug.

 

• Aukstajā laikā metieni ir mazāki, jo meklēšanās nav tik izteikta. Lai palielinātu metienu, praksē dara tā: pēc sapārošanas tajā pašā dienā aptuveni pēc četrām stundām pāro otrreiz.

 

• Rudens mēnešos (septembrī–novembrī) parasti mātēm ļauj atpūsties, jo šajā laikā radītie mazuļi neaug tik intensīvi.

 

• Trušu gaļa ir maiga, garšīga, ar augstu kaloriju daudzumu, cilvēka organisms to labi izmanto. Trušu gaļa ieteicama sirds un asinsvadu, gremošanas trakta slimniekiem, kā arī bērniem un veciem cilvēkiem. Tautas dziednieki atklājuši, ka tikai truša gaļas ķīmiskajā sastāvā ir vielas, kas aizkavē ļaundabīgo audzēju šūnu veidošanos.

 

Avots: LA.lv



2018-03-27